Nūjo vesels kalnos

Lai arī mūsu nūjotāju grupas nedodas nūjot augstkalnos, kur iespējama kalnu slimība, tomēr piedāvāju informāciju savu zināšanu papildināšanai no alpīnistu mājas lapas www.adventurerace.lv

Kalnu slimība (hipoksija - samazināts skābekļa daudzums asinīs, angļu valodā Acute Mountain Sickness (AMS), Altitude Illness) ir atmosfēras spiediena un skābekļa koncentrācijas samazināšanās tiešs rezultāts. Zem 2500 metru augstuma Kalnu slimība tiek novērota ļoti retos gadījumos, bet cilvēkiem, kuri atrodas kalnu zonā no 2500 līdz 3600 metru augstumam, tā sastopama jau daudz biežāk.

Paaugstināts risks saslimt ar Kalnu slimību sākas no 3600 metru augstuma, savukārt no 5500 metru augstuma sākas augsta riska zona – augstkalni, kas ir bīstama ikvienam tur nonākušam cilvēkam. Jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, organisma izturības un iepriekšējas kalnos kāpšanas pieredzes var saslimt (un saslimst!) ar kalnu slimību. Tāpēc nepieciešamas zināšanas par to, kā maksimāli izvairīties no saslimšanas ar Kalnu slimības smagākajām formām, kā tās atpazīt un kā sniegt medicīnisko palīdzību cietušajam.

Aklimatizācija - pakāpeniska augstuma palielināšana un organisma pieradināšana pie augstuma ir labākais veids, kā izvairīties no saslimšanas ar Kalnu slimību. Izvairieties no straujas augstuma maiņas (vairāk par 3000 metru virs jūsu ierastā dzīves augstuma) un kalnos virs 3600 metru augstuma nekāpiet augstāk par 300 – 400 metriem dienā. Aklimatizācijas izgājieni ar atgriešanos un nakšņošanu pēc iespējas zemākā augstumā palīdzēs jūsu organismam aklimatizēties. Kalnos virs 3600 metriem katrai naktsmītnei jābūt ne augstāk par 300 augstuma metriem virs iepriekšējās naktsmītnes, un katru kopsummā uzkāpto 1000 metru robežās jāpavada vēl viena papildus nakšņošana. Liela nozīme ir arī sabalansētai zema tauku satura pārtikai un regulārai šķidruma uzņemšanai (aklimatizācijas laikā, un it sevišķi augstkalnos, būtu jāuzņem aptuveni četri litri šķidruma diennaktī!).

Kādi tad ir galvenie kalnu slimības simptomi? Protams, jebkuram cilvēkam, kas nonācis kalnos ir novērojamas izmaiņas viņa organisma darbībā: strauja elpošana (hiperventilācija), elpas dziļuma samazināšanās pie fiziskas slodzes, nemierīgs miegs, kura cēlonis bieži ir elpas trūkums, pastiprināta urīna izdalīšanās (altitude diuresis – ja šī parādība nav novērojama, iespējams, ka organisms nav pietiekami aklimatizējies un/vai ir dehidratizēts, t.i. nav pietiekami daudz uzņemts organisma funkciju nodrošināšanai nepieciešamais šķidrums). Samazinoties skābekļa daudzumam gaisā un izmainoties atmosfēras spiedienam, izmainās asins sastāvs, kas savukārt iespaido organisma apgādi ar skābekli. Šīs izmaiņas var izsaukt ļoti nopietnus organisma darbības traucējumus – kalnu slimību.

Kalnu slimību var iedalīt vieglā un smagā šīs slimības formā. Tipiskākie vieglas saslimšanas simptomi ir galvassāpes, bezmiegs, apetītes zudums, nelaba dūša, kā arī sejas un roku pietūkums. Guļot novērojama bieža mošanās ar izteiktu elpas trūkumu, kas saistīts ar galvas smadzeņu reakciju uz ķīmiskām izmaiņām asinīs, skābekļa daudzuma samazināšanos un hiperventilāciju. Augšminētās pazīmes ir brīdinājuma signāli par organisma nepietiekamu aklimatizāciju. Kāpējiem, kuri ir saslimuši ar kalnu slimību vieglā formā nevajadzētu turpināt uzņemt augstumu, bet dažas dienas aklimatizēties, samazinot slodzi, lietojot atbilstošus medikamentus pret galvassāpēm, bet izvairīties no miegazāļu, alkohola un narkotikas saturošu pretsāpju medikamentu lietošanas, līdz kalnu slimības simptomu izzušanai.